Smiltsērkšķi kādreiz tika uzskatīti par nevērtīgiem nezāļaugiem, tomēr šāds uzskats ir nevietā. Jau senatnē cilvēki zināja par smiltsērkšķu dziedinošajām īpašībām. Mūsdienās smiltsērkšķi sāk atgūt savu popularitāti ne tikai kā krāšņumaugi, bet arī kā medicīniski vērtīgi augi. Turklāt smiltsērkšķi ir vieni no tiem retajiem augiem, kuri satur gandrīz visus vitamīnus un plašu klāstu dažādu citu bioloģiski aktīvo savienojumu. 


Smiltsērkšķi 

Smiltsērkšķi ir eleagnu dzimtas (Elaeagnaceae) divmāju koki, kas nereti aug krūmveidīgi. To zari ir šķautņaini ar ērkšķiem, lapas lineāri lancetiskas. Smiltsērkšķi zied agri pavasarī pirms lapu plaukšanas vai lapu plaukšanas laikā. Vīrišķie ziedpumpuri ir lieli, ar brūnām zvīņām; ziedi – ļoti sīki, dzelteni, putekšņus izplata vējš. Sievišķie ziedpumpuri ir sīki, līdzīgi lapu pumpuriem, un aug uz zariem pa vienam. Augļi ir apaļi vai ovāli, dzelteni vai oranži, skābi, ar īpatnēju aromātu. Zied aprīļa beigās, maija sākumā. 


Augļi nogatavojas augusta beigās, septembrī. Ogām gatavojoties, tajās esošo bioloģiski aktīvo vielu saturs izmainās. C vitamīna saturs strauji samazinās vidēji jau pēc 10. augusta, bet eļļas un karotinoīdu saturs palielinās vidēji līdz 5. septembrim. Ja nav īpašu ogu pārstrādātāju prasību, novākšanu sāk, kad 80% ogu iekrāsojušās attiecīgās šķirnes pilngatavības tonī, kas parasti notiek augusta trešajā dekādē. Ogas noplūc ar rokām vai tos nokrata no augošiem krūmiem uz paklājiem. No tieviem zariņiem ogas nokrīt grūti, tādēļ tos nogriež ar visām ogām, ievieto saldētavā (– 20 0C) un nokrata sasalušus. 


Smiltsērkšķi savvaļā aug Kaukāzā, Altajā, Vidusāzijā, Eiropas Atlantijas piekrastē. Smiltsērkšķi tiek plaši kultivēti kā vērtīgs vitamīnu avots, ārstniecisks un dekoratīvs augs. Latvijā visbiežāk tiek audzēts pabērzu smiltsērkšķis (Hippophaë rhamnoides).
Auga ģints nosaukums Hippophaë tulkojumā nozīmē „spīdošais zirgs”, jo senas leģendas vēsta, ka novārdzināti zirgi, ēdot smiltsērkšķu dzinumus, atkopušies tā, ka pat spalva sākusi spīdēt.


Smiltsērkšķu spējas palīdzēt cilvēkiem, dzīvniekiem pie dažādām slimībām bija zināmas jau tūkstošiem gadu senatnē. Pirmās farmakopejas par smiltsērkšķu izmantošanu medicīniskos nolūkos ir datētas mūsu ēras 618.-907. gadā, taču kā kultūraugs tie ir pazīstami kopš 19. gadsimta. Līdz ar 20. gadsimta zinātnes atklājumiem par vitamīnu un bioloģiski aktīvo vielu lomu veselības profilaksē un uzlabošanā, smiltsērkšķu popularitāte atkal ir palielinājusies, pētījumi pierāda, ka smiltsērkšķi ir vieni no retajiem augiem, kuru augļi satur praktiski visus dabā esošos vitamīnus, kā arī plašu klāstu cita veida bioloģiski aktīvo savienojumu (aminoskābes, taukskābes, sterīnus, flavonoīdus, miecvielas, fitoncīdus, organiskās skābes, minerālvielas u.c.). Smiltsērkšķi satur 150 līdz 190 dažādus bioloģiski aktīvos savienojumus.


Ķīmiskais sastāvs

Augļi satur cukurus (2,9-6,8%), organiskās skābes (apmēram 2,6% – galvenokārt ābolskābi, mazākā daudzumā vīnskābi, skābeņskābi, dzintarskābi, dažādas fenolskābes u.c.), minerālvielas (kalciju, kāliju, nātriju, fosforu, magniju, varu, dzelzi, cinku, boru, mangānu u.c.), askorbīnskābi (54-234 mg%), tiamīnu (0,015-0,08 mg%), riboflavīnu (0,03-0,1 mg%), piridoksīnu (0,12 mg%), folskābi (0,007 mg%), inozītu, PP vitamīnu (0,61 mg%), vitamīnu K1 (0,65-1,3 mg%), tokoferolu (līdz 14,5 mg%), karotinoīdus (180-250 mg% – kriptoksantīnu, zeaksantīnu, fizalēnu, likopīnu, ksantofilu, karotīnu (10-60 mg%) u.c.), serotonīnu (5-hidroksitriptamīnu jeb hipofainu (hippophain)), flavonoīdus (izoramnetīnu, kvercetīnu, kemferolu, miricetīnu), fenolskābes (gallusskābi, elagskābi, ferulskābi, kumarīnskābi, p-hidroksibenzoskābi), fitoncīdus, pektīnvielas, fitosterīnus (sterīnus, stigmasterīnu, -sitosterīnu), eļļu (ap 8%). Smiltsērkšķu augļos ir 6 reizes vairāk vitamīnu nekā upenēs un 15 reizes vairāk nekā apelsīnos.


Smiltsērkšķu eļļa satur 180-300 mg% karotinoīdu (no tiem apmēram 100 mg% karotīns), 100-165% tokoferolu, taukskābes (oleīnskābi, stearīnskābi, linolskābi, linolēnskābi un palmitīnskābi, miristīnskābi).
Sēklas satur eļļu (12,5%), askorbīnskābi (120 mg%), tiamīnu, riboflavīnu, tokoferolus, karotīnus (līdz 0,3 mg%), fitoncīdus.
Lapas satur askorbīnskābi (120-370 mg%), flavonoīdus (katehīnus, rutīnu, kvercetīnu, kemferolu, izoramnetīnu, miricetīnu), miecvielas, fitoncīdus, ursolskābi, oleanolskābi, serotonīnu.
Mizas satur flavonoīdus, miecvielas, fitoncīdus, serotonīnu.


Smiltsērkšķu sastāvā esošo bioloģiski aktīvo vielu fizioloģiskā nozīme

Vitamīnu C (askorbīnskābi) cilvēka organisms nesintezē, tādēļ to var uzņemt tikai ar uzturu. C vitamīns piedalās organisma oksidēšanās-reducēšanās procesos, hidroksilēšanas reakcijās, kas galvenokārt nepieciešamas kolagēna (saistaudu) veidošanā, noradrenalīna, adrenalīna, dopamīna, serotonīna, karnitīna, steroīdo hormonu sintēzē, kā arī dzelzs maiņā un holesterīna pārvēršanā žultsskābēs. Askorbīnskābe darbojas kā antioksidants, samazinot brīvo radikāļu daudzumu. 

Vitamīnu B1 (tiamīnu) cilvēka organisms nesintezē, tādēļ to var uzņemt tikai ar uzturu. Tiamīns piedalās galvenokārt ogļhidrātu, nedaudz arī tauku un olbaltumvielu metabolismā. Tiamīns dzīvnieku un cilvēku audos sastopams galvenokārt tiamīna pirofosfāta (difosfāta) atvasinājuma veidā. Tiamīna pirofosfāts darbojas kā karboksilāzes un piruvātdekarboksilāzes koferments. 

Vitamīns B2 (riboflavīns) ir kofaktoru FAD un FMN sastāvdaļa, tāpēc tas ir nepieciešams visos flavoproteīnos. Kā flavoproteīnu sastāvdaļa, riboflavīns ir būtisks dažādos šūnu procesos. Līdzīgi citiem B grupas vitamīniem tas piedalās enerģētiskajā metabolismā un ir nepieciešams tauku, ogļhidrātu un proteīnu metabolismā. 

Vitamīns PP jeb vitamīns B3 (niacīns, nikotīnamīds, nikotīnskābe) ir nepieciešams nikotīnamīda adenīndinukleotīda (NAD+) un nikotīnamīda adenīndinukleotīda fosfāta (NADP+) sintēzei. Vitamīns PP piedalās arī toksisko ķīmisko savienojumu izvadīšanā no organisma un steroīdo hormonu sintēzē. Vitamīns B6eksistē trīs galvenajās ķīmiskajās formās – piridoksīns, piridoksāls un piridoksamīns. 

No šiem savienojumiem organismā veidojas vitamīna B6 aktīvā forma piridoksālfosfāts. Piridoksālfosfāts piedalās kā koenzīms daudzās fermentatīvās reakcijās. Tas ir nepieciešams transaminēšanas, kā arī dažās dekarboksilēšanas un dezaminēšanas reakcijās. Piridoksālfosfāts piedalās hēma sintēzē, tādējādi vitamīns B6 ir nepieciešams, lai veidotos hemoglobīns. Vitamīns B6 nepieciešams tādu neirotransmiteru kā serotonīns un dopamīns biosintēzē. Šie neirotransmiteri nodrošina normālu nervu šūnu komunikāciju. 

Vitamīns B8 (inozīts) ir nozīmīgs lipotrofais faktors, kas kavē holesterīna izgulsnēšanos uz artēriju sieniņām. Inozīts piedalās vielmaiņas procesos, darbojas kā antistresa faktors. 

Vitamīns B9 (folskābe) darbojas sinerģiski B12 vitamīnam. Folskābe piedalās sarkano asinsķermenīšu nogatavināšanā. Folskābe piedalās arī svarīgu nervu sistēmas komponentu – serotonīna un norepinefrīna veidošanās procesā. Folskābe ir būtisks kofaktors C1 vielmaiņai.

Tokoferols ir E vitamīna aktīvākā forma. E vitamīns kavē nepiesātināto taukskābju peroksidāciju, stabilizē šūnu membrānas, veidojot tokoferola-arahidonskābes kompleksus, un piedalās oksidatīvās fosforilēšanās procesos. E vitamīns pilda ne tikai antioksidanta funkciju, bet arī sekmē to prostaciklīnu pavairošanos audos, kuri ir spēcīgi asinsvadu paplašinātāji un trombocītu salipšanas kavētāji. E vitamīns veicina spermatoģenēzi vīriešiem. Tokoferols askorbīnskābes klātienē ir ne vien tauku oksidācijas un radikālu veidošanās inhibitors, bet tas kavē arī nitrozamīna veidošanos organismā un arī pārtikas produktos. E vitamīnam piemīt antikancerogēna iedarbība. 

Vitamīns K1 (filohinons) piedalās asinsreces procesos un nodrošina aknās protrombīna pārveidošanu par trombīnu.

Karotinoīdi ir izteikti antioksidanti, turklāt tiem ir nozīmīga loma acs funkcionālajos procesos, atsevišķiem karotinoīdiem (likopīnam, zeaksantīnam) piemīt pretaudzēju aktivitāte. Vairāki karotinoīdi ir A vitamīna priekšteči. Būtiskākais A vitamīna prekursors ir -karotīns – tas organismā pārveidojas par A vitamīnu. Vitamīns A ir rodopsīna sastāvdaļa. Vitamīns A piedalās arī kaulu augšanā, šūnu diferenciācijā, imūnsistēmas regulācijā. A vitamīna trūkums palielina infekcijas slimību risku. A vitamīns ir nepieciešams testosterona un spermatozoīdu veidošanai, placentas un embrija attīstībai.


Vitamīns F ir nepiesātināto taukskābju komplekss, kas ietilpst prostaglandīnu sastāvā. Tas regulē žults izdalīšanos, zarnu peristaltiku aknu darbību un lipīdu vielmaiņu, samazina holesterīna līmeni asinīs. Mononepiesātinātās taukskābes(oleīnskābe), kavē 2-tipa diabēta, ateroskrelozes un sirds-asinsvadu slimību attīstību. Polinepiesātinātās taukskābes(linolskābe, linolēnskābe, oleīnskābe) ietilpst fosfolipīdu un sfingolipīdu sastāvā, kuri veido šūnu membrānas. Polinepiesātinātajām taukskābēm ir liela nozīme iekaisuma procesu un imūnreakciju veidošanā, jo tās stabilizē imūnsistēmas šūnu membrānas un ietekmē dažādu prostaglandīnu, leikotriēnu un tromboksānu sintēzi. Smiltsērkšķi satur arīneaizvietojamās taukskābes linolskābi ( -6) un linolēnskābi ( -3), kuras organisms pats nespēj sintezēt un ir jāuzņem ar uzturu.


Augu sterīni (fitosterīni) ir holesterīna izomēri. Tie samazina holesterīna līmeni asinīs.

Bioflavonoīdi jeb vitamīns P ir augu izcelsmes krāsu pigmenti ar glikozīdu struktūru. Vitamīns P nodrošina asinskapilāru caurlaidību. Tas palielina C vitamīna aktivitāti un veicina tā uzsūkšanos, palīdz saglabāt kapilāru struktūru, pazemina holesterīna līmeni asinīs, novērš un ārstē kataraktu. Kvercetīnu, rutīnu un citus bioflavonoīdus organisms pats nesintezē un tos var uzņemt tikai ar uzturu.

Flavonoīdi ir polifenolu savienojumi. Tiem vēl bez P vitamīna funkcijām darbojas arī kā žultsdzinēji, kardiotoniskie, estrogēnie un baktericīdie līdzekļi. Tiem piemīt arī antioksidantu un pretaudzēju aktivitāte.


Miecvielas (dažādi polifenoli ar savelkošām īpašībām – gallusskābes, elagskābes, katehīnu vai leikocianidīnu kompleksi savienojumi) darbojas kā savelkoši un pretiekaisuma līdzekļi. Piedalās organisma atindēšanā, jo spēj saistīties ar alkaloīdiem, glikozīdiem un smagajiem metāliem un veidot nešķīstošas nogulsnes. Turklāt elagskābei piemīt pretaudzēju aktivitāte.

Fitoncīdi ir bioloģiski aktīvas vielas, kas nomāc patogēno baktēriju attīstību un vairošanos.

Pektīnvielas saista toksīnus, sekmējot organisma atindēšanu. Tām ir pretiekaisuma, čūlas dziedējošā un gremošanas sistēmas fizioloģiskās funkcijas pastiprinošā aktivitāte.


Organiskās skābes piedalās barības vielu metabolisma procesos. Tām piemīt arī pretiekaisuma un antimikrobiāla ietekme.

No aminoskābēm organismā veidojas proteīni. Smiltsērkšķi satur 18 aminoskābes, turklāt starp tām ir visas 8 neaizstājamās jeb esenciālās aminoskābes – aminoskābes, kuras organisms pats nespēj sintezēt un tās ir jāuzņem ar uzturu (valīns, leicīns, izoleicīns, fenilalanīns, triptofāns, lizīns, treonīns, metionīns).

Minerālvielas ir neorganiskas vielas, kas ir neaizstājama uztura sastāvdaļa, jo tās ir nepieciešamas organisma dzīvības procesiem un normālai attīstībai. Minerālvielas nodrošina organisma audos neitrālu reakciju un noteiktu osmotisko spiedienu, piedalās šūnu kairinājuma – uzbudinājuma procesos, veicina vai kavē dažādu fermentu darbību, tā ietekmējot visdažādākās vielmaiņas norises, piedalās skeleta veidošanā.

Serotonīns ir neiromediators, kas iesaistās nervu impulsu pārvadē starp nervu šūnām. Serotonīns mazina stresu un depresiju, uzlabo garastāvokli un normalizē apetīti. Turklāt serotonīnam piemīt arī pretaudzēja aktivitāte. Organismā serotonīnu no triptofāna sintezē CNS un enterohromafīnās šūnas gastrointestinālajā traktā, savukārt no serotonīna epifīzē tiek sintezēts hormons melatonīns, kurš iesaistās diennakts ritmu regulācijā.



Ārstnieciskās īpašības

Smiltsērkšķu augļus var lietot uzturā svaigus, saldētus, kaltētus vai konservētus, kā arī no augļiem var pagatavot sulu vai eļļu. Smiltsērkšķi ir unikāls bioloģiski aktīvo vielu koncentrāts – augļi satur gandrīz visus ūdenī un taukos šķīstošos vitamīnus un ir bagāti ar minerālvielām. Augļiem, kā arī mizām, dzinumiem un lapām piemīt pretaudzēju aktivitāte.

Smiltsērkšķu augļu farmakoloģiskā darbība: pretiekaisuma, antimikrobiāla, savelkoša, holesterīnu normalizējoša, brūču un čūlu dziedējoša, reģenerāciju veicinoša, urīndzenoša, sāpes remdinoša, antioksidatīva, radioprotektīva, vitamīnu avots. Smiltsērkšķu ogas samazina asins recēšanu, tādējādi novēršot tromboflebīta un infarkta rašanos, stimulē sirdsdarbību, saista un izvada no organisma lieko holesterīnu, novēršot aterosklerozes attīstību, veicina asinsradi un paaugstina organisma imunitāti.


Pētījumos ar žurkām ir pierādīts, ka smiltsērkšķu ogu ekstraktu varētu izmantot, lai uzlabotu šizofrēnijas slimnieku stāvokli, jo triptofāns pozitīvi ietekmē serotonīna metabolisma procesus smadzenēs. Turklāt no triptofāna organismā veidojas serotonīns, kurš palīdz uzbudinājuma bremzēšanā, veicinot normālu nervu impulsu pārvadi.

Ārstniecībā visbiežāk tiek lietota smiltsērkšķu eļļa. Eļļas saturs smiltsērkšķu ogās ir atkarīgs no klimatiskajiem un agrotehniskajiem apstākļiem, kā arī no šķirnes. Smiltsērkšķu eļļa satur taukos šķīstošos E un K vitamīnu, karotinoīdus, sitosterīnu, holīnu u.c. bioloģiski aktīvās vielas. Smiltsērkšķu eļļai piemīt pretiekaisuma, baktericīdas, sāpes mazinošas, brūces dziedinošas un antioksidantu īpašības. To plaši lieto onkoloģisko slimību staru terapijas laikā un pēc apstarošanas, ginekoloģisko slimību, kakla, acu u.c. slimību ārstēšanā. Smiltsērkšķu eļļu nav ieteicams lietot, ja ir akūts žultspūšļa iekaisums, aizkuņģa dziedzera iekaisums, ja ir nosliece uz caurejām.

Smiltsērkšķu svarīgākie ārstnieciskie efekti

 Sastāvdaļa Kur visvairāk Ārstnieciskie efekti
 VitamīniAugļi, eļļa, lapas  Palīdz atjaunot spēkus
Minerālvielas  Augļi, eļļa, lapas Nodrošina normālu osmotisko spiedienu
 Karotinoīdi Augļi, eļļaUzlabo audu reģenerāciju, stimulē imunitāti 
 Polinepiesātinātās taukskābesAugļi, eļļa, sēklas  Stimulē imunitāti, pretiekaisuma iedarbība
 Fitosterīni Augļi, eļļa, sēklas Samazina holesterīna līmeni asinīs
 Flavonoīdi Augļi, eļļa, lapas, miza, dzinumiNostiprina asinsvadu sieniņu 
Antioksidanti   Bakteriocīda iedarbība
Miecvielas  Augļi, lapas, miza, dzinumiSavelkoša, pretiekaisuma darbība, piedalās organisma atindēšanā 
 Fitoncīdi Lapas, miza, dzinumi, augļi Bakteriostatiska iedarbība
 Balastvielas (tajā skaitā pektīnvielas) Augļi, lapas, dzinumi, miza Dezintoksicējoša iedarbība, samazina holesterīna līmeni asinīs
 Organiskās skābesAugļi, lapas, dzinumi  Pretiekaisuma, bakteriocīda iedarbība
Aminoskābes  Augļi, lapas Apgādā organismu ar neaizstājamām aminoskābēm
 Serotonīns Miza, lapas, dzinumi, augļi Uzlabo nervu impulsu pārvadi


Izmantošana ārstniecībā


Ārstniecībā izmanto smiltsērkšķu augļus, lapas, mizas, dzinumus.

Iekšķīgi lieto pie avitaminozēm; hipovitaminozēm; cingas; mazasinības; hemeralopijas (krēslas akluma); ateroskrelozes; hipertensijas; sirds mazspējas; podagras; reimatisma; cistītiem; kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas; aizkuņģa dziedzera iekaisumiem; aknu un žultsceļu slimībām; saaukstēšanās un vīrusu infekcijas slimībām; infekcijas slimībām kā baktericīdu līdzekli. Lieto arī kā organismu spēcinošu līdzekli.

Ārīgi lieto pie staru terapijas izraisītiem ādas bojājumiem; apdegumiem; apsaldējumiem; izgulējumiem; brūcēm; trofiskām čūlām; ekzēmas; vilkēdes; mutes, rīkles un deguna gļotādas iekaisumiem; vēnu varikozes; barības vada un citiem audzējiem; dzemdes kakla erozijām; dzemdes gļotādas iekaisumiem, kolpītiem un citām ginekoloģiskām slimībām. Izmanto arī kosmētikā.

Farmakoloģijā galvenokārt tiek izmantota smiltsērkšķu ogu eļļa, kas tiek lietota gan tīrā veidā kā medicīniskā eļļa, gan izmantota aerosolos, sīrupos, kapsulās, emulsijās, ziedēs, gelos, pastās, supozitorijos.

Kā redzams, smiltsērkšķu farmakoloģiskās iedarbības spektrs ir ļoti plašs, turklāt ārstniecībā ir izmantojams viss augs, ne tikai augļi vien. Lai gan smiltsērkšķu farmakoloģiskā iedarbība ir daudz pētīta, tomēr pētījumi arvien vēl turpinās, lai varētu atklāt jaunas iespējas smiltsērkšķu izmantošanai, tādējādi palielinot augu un to bioloģiski aktīvo savienojumu izmantošanu medicīnā. No smiltsērkšķiem pagatavotos preparātus var lietot gan profilaktiskiem nolūkiem, gan arī ārstniecībā, līdz ar to novēršot vai samazinot ķīmiski sintezēto līdzekļu lietošanu.

Izmantotā literatūra

1.Arimboor R., Kumar K.S., Arumughan C. Simultaneous estimation of phenolic acids in sea buckthorn (Hippophaë rhamnoides) using RP-HPLC with DAD. – Journal of Pharmaceutical and Biomedical Analysis, 47, 2008. – 31-38. 2.Batool F., Shan A.H., Ahmed S.D., Haleem D.J. Oral supplementation of sea buckthorn (Hippophae rhamnoides L. Spp.Turkestanica) fruit extract modifies haloperidol induced behavioral deficits and increases brain serotonin metabolism. – Journal of Food and Drug Analysis, 17 (4), 2009. – 257-263. 3.Duke J.A. CRC Handbook of Medicinal Herbs, 2nd ed. Boca Raton: CRC Press LLC, 2002. – 893 pp. 4.Eksotisko augļu grāmata, sast. Vīksna L. – Rīga: Avots, 1998. – 163 lpp. 5.Geetha S., Sai Ram M., Singh V., Ilavazhagan G., Sawhney R.C. Anti-oxidant and immunomodulatory properties of seabuckthorn (Hippophae rhamnoides) – an in vitro study. – Journal of Ethnopharmacology, 79, 2002. – 373-378. 6.Geetha S., Sai Ram M., Singh V., Ilavazhagan G., Sawhney R.C. Effect of seabuckthorn on sodium nitroprusside-induced cytotoxicity in murine macrophages. – Biomedicine & Pharmacotherapy, 56, 2002. – 463467. 7.Gol’dberg E.D., Amosova E.N., Zueva E.P., Razina T.G., Krylova S.G. Antimetastatic activity of sea buckthorn (Hippophae rhamnoides) extracts. – Bulletin of Experimental Biology and Medicine, 143, supplement 1, 2007. – 50-54. 8.Guliyev V.B., Gul M., Yildirim A. Hippophae rhamnoides L.: chromatographic methods to determine chemical composition, use in traditional medicine and pharmacological effects. – Journal of Chromatography B, 812, 2004. – 291-307. 9.Intensīvās augļkopības rokasgrāmata. – Dobele: Valsts Dobeles DSIS, 2000. – 285 lpp. 10.Li T.S.C., Beveridge T.H.J. Sea buckthorn (Hippophae rhamnoides L.): production and utilization. – Ottawa: NRC Research Press, 2003. – 137 pp. 11.Mingyu X., Xiiaoxuan S., Jinhua C. The medicinal research and development of seabuckthorn. – Xiyuan Hospital of the Academy of Traditional Chinese Medicine of China, Beijing. 12.Pētersone A. Ārstniecības augi, 1. sējums. – Rīga: Liesma, 1975. – 543 lpp. 13.Pētersone A. Ārstniecības augi, 2. sējums. – Rīga: Liesma, 1976. – 415 lpp. 14.Rožkalne R. Augļi veselībai. Lauku Avīzes tematiskā avīze: 84 (6). – Rīga: Lauku Avīze, 2003. – 64 lpp. 15.Rubine H., Ozola S., Eniņa V. Ārstniecības augu sagatavošana un lietošana. Rīga: Zvaigzne, 1974. – 381 lpp. 16.Skutelis A., Pakalns D. Ārstniecības augu farmakoloģija. – Rīga: Jura apgāds, 2005. – 223 lpp. 17.Vīgants A. Cilvēka bioķīmija un molekulārā bioloģija. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2008. – 122 lpp. 18.Yang B. Sugars, acids, ethyl -D-glucopyranose and methyl inositol in sea buckthorn (  Hippophaë rhamnoides) berries. – Food Chemistry, 112 (1), 2009. – 89-97. 19.Yasukawa K., Kitanaka S., Kawata K., Goto K. Anti-tumor promoters phenolic and triterpenoid from Hippophae rhamnoides. – Fitoterapia, 80, 2009. – 164-167. 20.Zariņš Z., Neimane L. Uztura mācība. – Rīga: Latvijas Universitāte, 2009. – 464 lpp. 21.Zu Y., Li C., Fu Y., Zhao C. Simultaneous determination of catechin, rutin, quercetin, kaempferol and isorhamnetin in the extract of sea buckthorn (Hippophae rhamnoides L.) leaves by RP-HPLC with DAD. – Journal of Pharmaceutical and Biomedical Analysis, 41, 2006. – 714-719.
0
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .